Fakts – Moto Morini SCR 650 “Seiemmezzo” oficiāli ir Latvijas gada motocikls 2023. gadā. Šāds statuss tam tika piešķirts ar 16 cilvēku žūrijas balsojumu un ar tikai nelielu pārsvaru pār elektrisko Energica Eva Ribelle RS, kas ir motocikls pavisam citā kategorijā, citā cenā, citā realitātē. Energica bija iespaidīgs agregāts, taču, šķiet, ka liela daļa žūrijas reālistiski apjauta, ka tas nav praktiski ieteicams motocikls gan tā cenas dēļ, gan šobrīd vēl visai niecīgā elektrouzlādes tīkla Latvijā dēļ. Pirmā vieta šajā konkursā un balsojumā tika šim Morini, kas pārsteidza ar savu vienkāršību, vieglo vadību un pieejamo cenu. Par Energica droši vien detalizētāk uzrakstīs kāds no Kursora elektromobilitātes entuziastiem. Īsus pirmos iespaidus par katru no 20 testa motocikliem varat izlasīt šeit.
Par Moto Morini mēs esam rakstījuši jau iepriekš, apskatot tīri sakarīgo X-Cape 650 tūrendūro modeli, kas dala tieši to pašu motoru ar mazāko SCR 650 un, kā izrādās, arī tīri labi pārdodas Latvijā. Es izlaidīšu ieskatu par Moto Morini zīmolu, par to varat īsi izlasīt X-Cape 650 apskata ievadā, bet apgalvojums paliek tas pats – Morini ir itāļu kantoris, kuru nesen iegādājās kāds Ķīnas moto gigants. Nav ne pirmā reize, ne pirmais zīmols, kas šādas transformācijas ir piedzīvojis un to rezultātā atdzīvojies. Lai nu ko, bet Ķīnas nauda ir ļāvusi zīmolam turpināt radīt un tirgot jaunus modeļus.
“Ķīna”
Jāsāk būtu ar mazu atrunu. Arguments “no Ķīnas, tātad nekam neder” ir morāli sen novecojis un palicis par prastu aizspriedumu. Moto Morini 650 ir tieši tik pat “no Ķīnas” kā BMW F850GS vai KTM 790 Adventure, jo BMW motors un daži citi komponenti nāk no Lonchin, bet KTM modelis tiek ražots CFMOTO ražotnē. Abas – Ķīnā. Arī Triumph tiek ražoti Āzijā, lai gan ir tīrs un dzidrs UK zīmols. Tad nu, kad visi būs beiguši kliegt “Akdies, akdies, kas tas par ķīnieti”, nomierinājušies un vienkārši pieņēmuši par realitāti, ka gandrīz viss mūsu ikdienā ir daļēji vai pilnībā ražots Ķīnā (tai skaitā ierīce, uz kā tu šo lasi), mēs varam iet tālāk un apskatīt Moto Morini SCR 650 kā to, kas tas ir, nevis kas tas nav.
Kas tas ir, kas tas nav
Ir skaidrs, ka šis konkrētais Morini nav tālā tūrisma motocikls. Tas nav arī Anonīmo Ātruma Atkarīgo motocikls. Tas nav pēdējais un vienīgais motocikls, kam garāžā būs būt, bet par 8000 EUR (iesk. PVN) tas ir ļoti daudzas lietas, kas derēs daudz un dažādiem braucējiem. Es pavisam godīgi redzu, ka Morini 650 ir ja ne vislabākais, tad noteikti viens no labākajiem motocikliem tieši iesācējiem. Tas nav pārāk smags, tam ir pietiekami zema sēdpozīcija, tas vadās viegli. Tam ir dinamisks, bet ne pārlieku ass motors un jauda, tas ir pietiekami ērts pilsētas vai īsākiem braucieniem. Un, lai arī visas šīs lietas to padara par izcilu iesācēju motociklu, to par “labāko motociklu” iebalsoja daļa no 16 gana pieredzējušiem vietējiem motociklistiem. Kāpēc?
Jā, kāpēc?
Es nevaru atbildēt par pārējo žūrijas dalībnieku balsojumu, bet es varu atbildēt par savu. Manā vērtējuma tabulā starp visiem 24 pretendentiem šis Morini ieguva vislielāko punktu skaitu, un šim vērtējumam bija divi komponenti. Viens bija pirmais iespaids, pirmā absolūti neracionālā sajūta, nobraucot ar to pirmos 500 metrus. Sajūta, izskats, vadāmība, dinamika – tas viss kopā atstāja smaidu uz sejas un šis ir viens no būtiskākajiem vērtējuma aspektiem. Otra komponente vērtējumam bija savā ziņā… politiska. Man vienkārši ļoti gribas atbalstīt jaunos, mazos, mazāk zināmos un mazāk mainstream zīmolus, lai dotu tiem iespēju. Latvijā ir grūti izsisties maziem spēlētājiem ar mazpazīstamiem zīmoliem, un lielie, pazīstamie ir sen iesūnojuši. Es esmu vairākas reizes iegājis Honda veikalā un saņēmis pretī pilnīgi neieinteresētu attieksmi. Tas pats ar Motofavorītu (Yamaha, Moto Guzzi, Indian utt.). Savu pēdējo pirkumu – Moto Guzzi V85TT es veicu pie Lietuvas dīlera, jo vietējais Motofavorīta pārdevējs pa telefonu izklausījās tā, it kā es viņu būtu pārtraucis pie pusdienu šķīvja. Es pat esmu gājis pie dīlera jau izlēmis par kāda moto iegādi, bet es to uzreiz nepasaku. Es piebraucu ar skrejriteni, nosmērētā t-kreklā. Es ieeju salonā kā pilnīgi random čalis no ielas, es painteresējos, es uzdodu jautājumus. Brīdī, kad es jau skaidri redzu, ka neviens negrib ar mani pīties, es pieeju pie “kases” un saku – ”Man, lūdzu, to. Es viņu pērku”, un tad skatos uz viņu sejām. Patīkami :)
Tādēļ mans balsojums par mazlitrāžas, mazpazīstamu ražotāju ir arī savā veidā balsojums par Morini dīleri, kurš ir ļoti pretīmnākošs un faktiski pilnīgs pretstats lielai daļai no zināmo ražotāju dīleriem. Un arī par pašu motociklu, protams. Es gribētu balsot arī par otru “jaunpienācēju” tirgū – Fantic, taču objektīvi šī ražotāja daži demo motocikli neradīja tik universālu patiku. Par Fantic gan – citā rakstā.
Agriežoties pie Morini SCR 650
Savā ziņā Morini SCR ir labi salīdzināms ar Royal Enfield Interceptor 650, par ko arī jau rakstījām. Abiem ir vienāds motora tilpums un ļoti līdzīga dinamika, kaut arī Enfield ir gaisa dzeses un Morini ir šķidrumdzeses ar masīvu, treknu radiatoru zem priekšējām dakšām. Abi tie ir līdzīgā cenā – Morini ir nedaudz dārgāks, bet par šo sadārdzinājumu arī piegādā vairāk – ir kvalitatīvs digitālais ekrāns, ir LED apgaismojums, pogu apgaismojums, Brembo bremzes, iespēja pieslēgt telefonu un citas lietas, kas Intereceptoram nav. Morini ir moderns, skramblerīgs dizains, kamēr Enfield ir izteikti analogs, retro izskats un sajūtas. Šie abi motocikli it kā nekonkurē, bet nāk ar līdzīgu piedāvājumu. Vispār labu 650-nieku nav nemaz tik daudz. Ir Versys 650, kas vairāk ir uz ceļošanu orientēts, ir BMW F750GS un Honda NC750X vai Transalps, kas tomēr ir citā cenu kategorijā. 650 ir tāds labs vidējais universālais tilpums, labs balanss un kompromiss starp cenu, svaru un motora dinamiku. Un Morini SCR ir ļoti labs balanss starp cenu un komplektāciju.
Un tieši Morini 650 ir šāds labs kompromiss. Motocikls neko nesola un pret to nav nekādu īpašo ekspektāciju, taču tas vadās ārkārtīgi labi, jūtās gana dinamisks līdz 100 km/h, izskatās labi, darbojās labi un visādi citādi atstāj ļoti laba motocikla iespaidu. Tam ļoti vielgi slēdzas ātrumi, tam ir pietiekami neitrāla sēdpozīcija, saprotama amortizācija. SCR variācija ir it kā domāta kā “Scrambler” variācija, taču šeit nevajadzētu kļūdīties – Morini SCR nav piemērots nekam vairāk kā Latvijas parastajam grantētajam ceļam vai kādam sakoptam meža ceļam. 120mm piekares gājiens un ~220kg nav nekas tāds, ko vajadzētu pa celmiem dauzīt.
Kopā ir divi modeļi SCR un STR, acīmredzot apzīmējot “Scrambler” un “Street”. Ja pavisam godīgi, pat pēc tehniskās brošūras izpētes man netapa skaidrs, ar ko tieši šīs abas variācijas ir atšķirīgas. Vienīgās pamanāmās lietas ir kosmētiskas – SCR modelim ir mazliet augstāka stūre, augstais dubļusargs, spieķoti diski un daži alternatīvi krāsojumi. Laikam jau mūsdienās ar to pietiek, lai sauktos par “scrambler”. Es laikam šos vairāk sauktu par Roadster, jo bezceļu braucējs šis noteikti nav.
Pilsētai jā, tūrismam nē
Toties Morini SCR ir ļoti labs pilsētas/ielas motocikls. Gariem braucieniem es to īsti neieteiktu, jo, kā jau visi mazlitrāžas divcilindru motori, tas sāk diezgan vibrēt pie 110 km/h un to panest ilglaicīgi varētu būt kaitinoši, īpaši tādēļ, ka no tās vibrācijas aizmiglojas pat skats spoguļos. Taču motors jūtas absolūti komfortabli no 100 – 110 km/h (60zs, 55Nm), un man tā arī neradās vēlme to griezt ātrāk, kaut apgriezieni nebija ne tuvu limitam. Gaita bija stabila, piekare labi “apēda” dažādas nelielas bedres un grants “trepi”, tajā pat laikā asākas bedres ļoti nepatika ne Morini, ne manam mugurkaulam. Pasažieris arī atzinīgi novērtēja krēsla mīkstumu, lai gan iebilda par diskomfortu tieši uz asākām bedrēm. Tas ir saprotams, Morini nav GS un nav Āfrika.
Vadītāja sēdpozīcija ir neitrāla un draudzīgi zema (810mm), kaut gan es nebiju liels šāda, uz augšu vērsta sēdekļa fans. Sēdekļa izliekums uz augšu paredz, ka stūrei būtu jābūt zemākai. Pie šādas, gandrīz taisnas sēdpozīcijas, slīpais sēdeklis tik vien kā sāk radīt spiedienu uz asteskaulu pēc stundu gara brauciena.
Sēdeklis un mikrovibrācija arī ir vienīgā mana čīkstēšana par SCR. Un varbūt mazliet izplūdes skaņa – ar stock trubu Morini skan vairāk kā motorolleris nevis motocikls. Bet tas ir viegli labojams. Šie visi ir sīkumi, jo, ja ar SCR turas līdz 110 km/h un dodas mazliet īsākos braucienos, tad ne vibrācija, ne sēdeklis vispār nerada diskomortu. Turpretī motors līdz 100 ir ārkārtīgi gluds un skan daudz patīkamāk tad, kad to uzgriež uz augstākiem apgriezieniem. Viss cits par un ap SCR šķiet kvalitatīvs, labi nostrādāts, pārdomāts. Un kuram vēl mocim šādā cenu kategorijā ir apgaismotas vadības pogas? Nekuram.
VEF tilta tests
Viens no vislabākajiem testiem jebkuram motociklam ir šķērsot VEF tiltu Rīgā. Pirmkārt, tā ir ļoti laba iespēja motociklu no sidrs izkratīt braucot pa nelīdzenu bruģi, bedrēm un šķērsojot asas sliedes, lai saprastu, vai tas kaut kur negrab. Otrkārt, gausa kustēšanās ātrumā 20-25 km/h starp trolejbusiem lieliski ļauj novērtēt moča degvielas un gaisa padevi un paša gāzes roktura kalibrāciju apstākļos, kur to intensīvi krata bruģis. Goda vārds, tas ir zinātniski izcils motocikla tests. Galvenais ir pārāk necensties slidināt sajūgu, jo, slidinot sajūgu, protams, ir iespējams iegūt gludu gaitu. VEF tilta testā pēc iespējas jāmēģina lietot 1. vai 2. pārnesums ar atlaistu sajūgu, jo tikai tā var izķert nevienmērīgu vai pārāk jutīgu gāzes kalibrāciju un/vai maisījuma padevi.
Teiksim tā, Morini testu izpildīja ar apmierinošu rezultātu. Es neteiktu izcilu, bet normālu. Gāzes rokturis bija mazliet jutīgs uz nelīdzenu ceļu un prasīja aktīvu sajūga modulāciju. Piekare bija apmierinoša, bet VEF tilts jau sen nav apmierinošs.
Noslēgums
Ja jūs apsverat iegādāties savu pirmo motociklu un retro šarmu vēl neesat sajutis (tas nekas, tas notiks pēc dažiem gadiem) – ļoti iesaku izmēģināt Morini 650 SCR vai STR (ielas variācija) pie to Latvijas dīlera Dudebikes. Viņi, tāpat kā agrīnais Royal Enfield un BMW, ir paraugs tam, kādam vajadzētu būt labam motociklu dīlerim ar labu klientu servisu. Ja jūs apsverat iespēju pārsēsties no sava lielā, smagā tūrisma motocikla uz kaut ko vieglāku, žiglāku un priecīgāku – arī iesaku izmēģināt SCR 650. Varbūt tas spēs negaidīti pārsteigt – gluži tāpat kā daļu no Latvijas Gada motocikla žūrijas, kur lielākā daļa vispār bija rūdīti motociklisti ādas vestēs. Tagad tā retrospektīvi par to domājot, es pats esmu pārsteigts par šādu balsojuma iznākumu.
Ja jūs meklējat foršu, sabalansētu ielas motociklu par saprātīgu cenu ar labu komplektāciju – Morini SCR ir ļoti labs variants. Ja “piķis nav problēma” un gribās labāko, tad šajā žanrā saraksta augšgalā ir BMW RnineT Scrambler ielai vai Triumph Scrambler 1200 XC/XE bezceļiem. Bet šie motocikli ir gandrīz divreiz dārgāki.
Moto Morini, Brixton un Mash Latvijā un Lietuvā izplata Dudebikes. Apskatiet nelielu galeriju – mocis nedaudz netīrs, bet skrambleriem tas pieder pie stila.
